Piektdienas vakarā rīdzinieki paņēma busiņu, sapakoja velo un mantas, un laida uz Daugavpili. Uz nakti viņi bija klāt, bet mēs pa to laiku bez steigas jau bijām sastūmuši velo kastēs, un viegli satraukti gaidījām mūsu piedzīvojumu sākumu.
Kā mēs braucām?
Montenegro 0 - trip there
EveryTrail - Atrodi labākos pārgājienus Kalifornijā un citur
Uzreiz gribu pateikt, ka bildes man ir vienā putrā – tās taisīja gandrīz visi, bet galvenokārt Dūmers, Oļegs, Makss un Robs. Visas autortiesības paliek autoriem, bet norādīt katru reizi, kurš bildējis, es nepavilkšu. Tiem, kas neslinkoja un fočēja pat tad, kad spēka nebija vairs nemaz, liels paldies. Man fotoaparāta nav, tāpēc es tikai dokumentālistiku uz telefonu knipsēju.
Mēs taisījāmies lūk, šādi:
Iepazīstieties ar stāstījuma varoņiem: Dūmers.
Dūmers, viņš arī Jura Baranovs. Odmins, vienmēr jautrs, dzēris un jauns, kompānijas dvēsele. Internetčiks ar pieredzi, bet reālajā dzīvē troļļo maigi un labsirdīgi, ar ko visos izraisa pozitīvas emocijas. Kad viņu pašu troļļo, izliekas, ka ņēmis par pilnu rubli (populārs pret-troļļošanas paņēmiens). Mīl parunāt, bet nav pret arī paklausīties.
Bez Dūmera mūsu brauciens būtu bijis pavisam kas cits, jo kolektīvā vienmēr vajadzīgs uzkurinātājs, kas aizdedzina jau krietni sagurušu cilvēku sirdis un ar jokiem izklīdina briestošos konfliktus.
Dūmers pēc darba ir Odmins, bet bārdas un džempera viņam, kā redzam, nav. Toties ir mirdzoši sarkani supermena truseļi, kurus mēs vēl redzēsim.
Dūmeram, tāpat kā man, ir nedaudz liekā svara, tāpēc rāpties kalnā viņam ir īsts pārbaudījums. Bet ne reizi mēs nedzirdējām sūdzības vai vārdus “vairs nevaru”. Pat ja tas aizņems tūkstoš gadu, Dūmers ar velosipēdu uzrāpsies pasaules augstākajā virsotnē. Par to Makss un Visla viņu pagodināja ar titulu “Kapteinis Gliemezis”. Visi taču zina, vai ne?
Interesanti, ka velosipēdi 9 gabalu apjomā ielīda mašīnā, bet tikai iepakotā veidā, tas ir, kastēs, turklāt tik tikko. Nu, bildē jau visu var redzēt.
Ceļā gulējām lūk, šādi:
un šādi:
un tā:
Tā ir Olga Lukša, Roberta Lukšas sieva
Olga ir neticami sportiska, piekāpjoties šajā ziņā varbūt tikai vīram, blakus kuram izskatās visai harmoniski, praktiski pēc parunas “Vīrs un sieva – viens velns”. Viņa uzmanīgi klausījās manus šizofrēniskos pastāstiņus par Vjetnamu un fantastiku, kad mēs trasē trāpījāmies blakus, un vispār ar interesi skatās apkārt, un bieži smaida un priecājas. Strādā IT, par testeri.
Man arī tāds apsējs ir, noderīga manta tiem, kam Dzeltenais Purns gulēt traucē.
dziļāk, lai nekarsētu. - Noturēs viņu par orku - slapju vietu neat-
stās. Un te vēl Dzeltenais Purns tā vien lūko izcept. Nu, viņam pie ķibelēm
nav jāpierod, gan jau izdzīvos")
Pa ceļam redzējām viskautko interesantu.
Pilis
Shell kompānijas benzīntankus
Par šo un daudz ko citu ļoti interesantu no naftas nozares vēstures var izlasīt aizraujošajā (vismaz pirmajā daļā) grāmatā “Ieguve” Lejupielādēt
Polijā ir lūk šādi e-tablo ar temperatūru, nākotne jau ir klāt!
The future is already here — it's just not very evenly distributed.
Izskatās pēc milzīga kāpura daļas, bet tie laikam ir tādas mini-garāžas tieši stāvvietā. Makss it kā teica, ka viņam tāda bijusi
Nebiju redzējis, ka prioritātes zīme Latvijā sastāvētu no daļām. Biedri teica, ka pie mums tā arī ir no daļām. bet mēdz nebūt T-veida prioritātes zīmes.
Tieši benzīntankā Ungārijā pārdod Tokajas vīnus, par kuriem es bērnībā lasīju Dimā “Trīs musketieros”.
Tas ir no kaut kādas tūristu aģitkas, bet tomēr.
Dūmers neizturēja kārdinājumu un nopirka slivovicu tieši benzīntankā, pa ceļam turp, lai gan tās cena tur nebūt nebija nekāda bērnu spēle. Bet saldmutīgais pārdevējs un figurālā pudele izdarīja savu melno darbu.
Slivovica (vai slivjanka) — plūmju brendijs (rakija), kas plaši izplatīts visās Balkānu valstīs, kā arī Čehijā un Slovākijā. Serbijas, Bulgārijas, Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas nacionālais dzēriens.
Kā izejviela slivovicas iegūšanai kalpo raudzēta plūmju sula.
Slivovicas stiprums sasniedz 45 % (52 % — «mājas» versija), bet pie dubultās destilācijas pat 75 %.
Dažreiz nākas arī tā
Iespējams, tas ir baiss kompromats un drošības tehnikas pārkāpums, bet nevarēju atturēties neparādīt, kā tūristi izlokās, lai tikai samutītu tējiņu.
Brīnišķīgs tualetes kiča mākslas darbs, domāju, ka uz Ungārijas-Serbijas robežas
Braukt 30 stundas no vietas prasa pamatīgu pacietību
Bet drīz jūs redzēsiet, ka tās mums netrūkst
Baltie cilvēki – pa kreisi (EU citizens), pārējie – pa labi
Patīkami būt baltam, ļoti silda pašapziņu un priecē dvēseli. Par nelaimi, realitātē ES robežas šķērsošanai atšķirības nav – kā paveiksies, tā paveiksies.
Apstāties mēs centāmies retāk, tikai tualetes pauzei
Pārtiku, ja ir liekas finanses, var līdzi neņemt – benzīntankos pārdod pilnīgi ciešamas sviestmaizes, dažreiz hotdogus un citu fāstfūdu. Es paņēmu nedaudz, iepriekšējās Krimas ceļojuma pieredzes mācīts, un pareizi izdarīju.
Kopumā – ceļojums turp bija pilnīgi izturams. Agrāk es būtu nomiris 30 stundas braucot mašīnā, bet pēdējo dažu gadu laikā esmu kļuvis veselīgāks un arī gudrāks. Gandrīz katrā pieturā es taisīju rītarosmi roku vēzienu un pietupienu veidā – tas, varbūt, izskatās dīvaini, un reizēm manas dīvainās kustības mulsina apkārtējos, bet tas ir ideoloģiski pareizi manam dzīvesveidam, un neticami palīdz pārciest locekļu tirpšanu un nogurumu ceļā.